Blog
Apr 04

Gremošanas sistēma

Gremošanas sistēmu veido orgāni, kuri nodrošina barības mehānisku un ķīmisku apstrādi, organismam nepieciešamo vielu uzsūkšanos, kā arī nederīgo un nesagremoto vielu izvadīšanu no organisma. Gremošanas sistēma sastāv no kuņģa-zarnu trakta un papildus orgāniem, kuri ir iesaistīti gremošanā. Gremošanas trakts, pa kuru virzās barība, sākas ar mutes atveri un mutes dobumu, kas tālāk turpinās kā rīkle, barības vads, kuņģis, tievā zarna un resnā zarna, kas beidzas ar tūpļa atveri. Gremošanas trakta kopējais garums ir 8 – 10 metri. Gremošanas trakta sienai ir 3 galvenie slāņi: iekšējais – gļotāda, vidējais – muskuļu slānis, un ārējais – saistaudu vai serozais apvalks. Starp gļotādu un muskuļu slāni bieži vien atrodas saistaudu slānis – zemgļotāda. Gremošanas traktā atveras gremošanas dziedzeru izvadi, kas izdala gremošanas sulas. Trakta sienā atrodas mazie diedzeri, savukārt lielie – trīs pāri siekalu dziedzeru, aizkuņģa dziedzeris un aknas – atrodas ārpus gremošanas trakta. Papildus pie gremošanas sistēmas pieder žultspūslis, kā arī vēderplēve. Katram gremošanas sistēmas orgānam ir specifiska forma, struktūra un funkcijas.

Gremošanas orgānu sistēmas galvenās sastāvdaļas ir kuņģa-zarnu trakts un divi lieli dziedzeri – aizkuņģa dziedzeris un aknas. Šīs sistēmas orgānus savā starpā un ar citām orgānu sistēmām cieši saista reflektorās un humorālās regulācijas mehānismi. Kuņģa-zarnu traktā notiek uzņemtā uztura fizikāla (mitrināšana, sasmalcināšana, šķīdināšana) un ķīmiska (depolimerizācija) pārveidošana. Gremošanas sistēmai ir šādas funkcijas:

  1. Receptoriskā funkcija;
  2. Motoriskā funkcija;
  3. Sekretoriskā funkcija;
  4. Gremošanas funkcija;
  5. Aizsargfunkcija;
  6. Uzsūkšanās funkcija;
  7. Ekskretorā jeb izvadfunkcija;
  8. Homeostatiskā funkcija;
  9. Inkretoriskā jeb iekšējās sekrēcijas funkcija.

Gremošanas sistēmas sekrēcijas un motorikas regulācija tiek īstenota ar vairāku regulācijas veidu starpniecību:

  1. Reflektoriskā regulācija – ar nervu sistēmas starpniecību gremošanas kanālā realizējas gan īstie refleksi, gan lokālie refleksi (refleksi bez CNS līdzdalības). Gremošanas trakta sieniņā atrodas receptori – aferento neironu dendrīti, kas ganglijos, kuri arī atrodas gremošanas kanāla sieniņā, pārslēdzas uz eferento neironu. Var izšķirt vairākus reflektoriskās regulācijas līmeņus:
    1. Orgānu līmenis (lokālie refleksi)
    2. Muguras smadzeņu līmenis
    3. Iegareno smadzeņu līmenis
    4. Vidussmadzeņu līmenis
    5. Zemgarozas līmenis
    6. Garozas līmenis
  2. Humorālā regulācija – šī regulācijas veida īstenošanā piedalās hormoni, kuri ar asinīm tiek aizvadīti uz dziedzeriem un gremošanas trakta gludo muskulatūru.
  3. Parakrīnā regulācija – gremošanas trakta endokrīnās šūnas producē bioloģiski aktīvas vielas, kas nonāk starpšūnu telpā, difundē uz dziedzeršūnām un gludās muskulatūras šūnām.

Gremošanas fizioloģija

Mutes dobumā notiek barības vielu uzņemšana un sasmalcināšana – košļāšana un sajaukšana ar siekalām. Siekalu amilāze sašķeļ apmēram pusi uztura cietes līdz disaharīdiem un trisaharīdiem. Pārējo cieti sašķeļ aizkuņģa dziedzera amilāze. Disaharīdu šķelšanu sāk siekalu maltāze, bet beidz aizkuņģa dziedzera un zarnu sulas fermenti divpadsmitpirkstu zarnā. Siekalu fermentu iedarbība turpinās arī kuņģī, kamēr tā saturs nav kļuvis ļoti skābs. Tālāk barība nokļūst rīklē un pa barības vadu tiek transportēta uz kuņģi.

Kuņģī barība uzkrājas un pakāpeniski sajaucas ar kuņģa sulu. Cilvēkam kuņģa sula izdalās pastāvīgi, taču pēc ēšanas kuņģa sula izdalās pastiprināti. Tās sastāvs un daudzums variē atkarībā no uzņemtā barības daudzuma un ķīmiskajām īpašībām. Visvairāk kuņģa sulas izdalās, ēdot gaļu, vissmazāk – pēc piena saturošu ēdienu lietošanas. Kuņģa proteīnāzes (piemēram, pepsīns), sašķeļ olbaltumvielu molekulas lielās peptīdu molekulās, to gremošana turpinās divpadsmitpirkstu zarnā. Kuņģa sulas lipāzes sašķeļ daļu emulģēto tauku. Kad kuņģa saturam ir viendabīga, pusšķidra konsistence, sākas kuņģa pakāpeniska iztukšošanās.

Skābo barības putriņu sauc par himusu. Tas nelielās porcijās pāriet no kuņģa divpadsmitpirkstu zarnā. Tur uz to iedarbojas aizkuņģa dziedzera sula, kā arī žults un zarnu sula.

Sašķeltās barības vielas no zarnām nokļūst asinīs vai limfā. Tas nodrošina tālāko gremošanu, jo liela skaldproduktu koncentrācija samazina fermentu aktivitāti. Barību gremošanas traktā pārvieto un ar gremošanas sulām sajauc kuņģa un zarnu peristaltikas viļņi. Gremošanas dziedzeri savu darbību pielāgo uztura režīmam un diētas īpatnībām, uzņemtās barības daudzumam.

Mutes dobums

Mutes dobums ir gremošanas trakta sākuma daļa, kur barība tiek uzņemta, producētas siekalas un uzsākts gremošanas process. Tā ir spraugveida telpa, ko klāj gļotāda. Mutes dobumam izšķir divas daļas: mutes priekštelpu (vestibulum oris), ko norobežo lūpas un vaigi, smaganas un zobi, un īsto mutes dobumu (cavum oris proproum), kas ir mutes dobuma daļa aiz zobiem. Īstā mutes dobuma augšējo sienu veido aukslējas (palatum), apakšējo – mutes diafragmas (diaphragma oris) muskuļi, priekšējo un sānu sienu – smaganas un zobu loki, savukārt mugurpusē tā pāriet rīklē. Mutes dobumu un rīkli savieno žāva (isthmus faucium). Žāvas augšējo robežu veido mīksto aukslēju mugurējā mala, sānos to norobežo aukslēju loki, savukārt no apakšas – mēles sakne.

Aukslējas veido mutes dobuma augšējo sienu un atdala mutes dobumu no deguna dobuma. Aukslējas sastāv no divām daļām: priekšējā daļa – cietās aukslējas, mugurējā daļa – mīkstās aukslējas. Cietajām aukslējām (palatum durum) ir kaula pamats (palatum osseum), ko pārklāj gļotāda. Savukārt mīkstās ausklējas (palatum molle) atrodas uz mugurpusi no cietajām aukslējām, un to pamatu veido šķērssvītrotā muskulatūra un saistaudi, ko arī klāj gļotādas slānis. Mīkstās aukslējas, nokarājoties uz leju, veido aukslēju aizkaru (vellum palatinae), kura vidū atrodas mēlīte jeb ūka (uvula). Uz sāniem aukslēju aizkars pāriet divos pāra lokos, starp kuriem veidojas mandeles sinuss (sinuss tonsilaris).

Mutes dobuma gļotādā ir daudz receptoru (garšas, taktilie, termoreceptori, arī osmoreceptori). Tādēļ šī ir nozīmīga refleksogēna zona, kas piedalās košļāšanas, rīšanas, siekalu sekrēcijas, kuņģa sulas sekrēcijas, aizkuņģa dziedzera sulas sekrēcijas refleksu īstenošanā. Tie visi ir beznosacījuma refleksi (iedzimtas organisma reakcijas). Mutes dobums īsteno sekojošās funkcijas:

  1. Motoriskā funkcija – to īsteno košļāšanas muskuļi, kā arī vaigu, mēles muskulatūra, kas notur ēdienu starp zobiem.
  2. Sekrēcijas funkcija – nodrošina siekalu dziedzeri, kas ražo šķidrumu – siekalas, kuru sastāvs ir 99% ūdens un 1% proteīni un sāļi. Siekalas satur gļotvielas – mucīnu; alfa amilāzi, kura šķeļ cieti; alfa glikozidāzi – šķeļ disaharīdus, lizocīmu – dezinficējoša viela, hialuronidāzi – šķeļ šūnu cementētājvielu substanci, kā arī nukleāzes – šķeļ nukleīnskābez. Turklāt siekalas satur neoganiskas vielas – nātriju, kāliju, kalciju, magniju, hlorīdus, fosfātus, hidrogēnkarbonātus. Siekalas ir viegli skābas vai sārmainas (pH 6,8 – 7,05). Tās tiek producētas ar ātrumu 2-7 ml/min. Siekalu galvenās funkcijas ir:
    1. Uzturvielu šķīdināšana;
    2. Mutes dobuma skalošana;
    3. Sasmalcinātā uztura mitrināšana;
    4. Ogļhidrātu šķelšana;
    5. Imūnā funkcija;
    6. Pepsīna un tripsīna iedarbības (uz olbaltumvielām) sekmēšana;
    7. Mutes dobumā nokļuvušo skābju, sārmju neitralizēšana;
    8. Runas funkcijas atvieglošana.

Siekalu dziedzeri

Siekalu dziedzeri (glandulae salivariae) ir daudzi sekrēcijas dziedzri, kas atrodas mutes dobuma audos. Tie producē šķidrumu (siekalas), kas piedalās barības mitrināšanā un sagremošanā. Izšķir mazos un lielos siekalu dziedzerus.

Mazie siekalu dziedzeri ir daudzi sīki dziedzeri, kas ir izkaisīti mutes dobuma gļotādā. Pie tiem pieder lūpu, vaigu, mēles, cieto un mīksto aukslēju siekalu dziedzeri.

Ir trīs lielo siekalu dziedzeru pāri: pieauss dziedzeris, zemžokļa dziedzeris un zemmēles dziedzeris. To izvadkanāli atveras uz mutes dobuma gļotādu.

Katram lielajam siekalu dziedzerim ir viens galvenais izvads (ductus principalis), kas iziet no dziedzera un atveras mutes dobumā. Izvada sienu klāj daudzkārtains plakans epitēlijs, tuvāk dziedzerim tas pāriet daudzkārtainā kubiskā epitēlijā. Katru lielo siekalu dziedzeri veido vairākas daiviņas. Starpdaiviņu audos esošo izvadu sienu klāj daudzkārtains epitēlijs, kas dziedzerī pakāpeniski pāriet divkārtainā epitēlijā. Šo izvadu zarus sauc par svītrotajiem vadiem (ductus striatus) – tie ieiet daiviņās, zarojas tālāk un aiz tiem seko starpdaļas vadi (ductus intexuolatus). Dziedzera terminālo daļu sauc par acinusu – tajā izstrādājas olbaltumvielu sekrēts. Gļotu tubulīšu galā atrodas serozo šūnu pusmēneši (semilunium serosum).

Pieauss dziedzeris (glandula parotis) ir lielākais siekalu dziedzeris, kas atrodas katrā galvas pusē zem ārējās auss, aizžokļa bedres priekšā. Tas ir serozs dziedzeris. To daļēji pārklāj košanas muskuļi un no ārpuses to nosedz fascija. Pieauss siekalu dziedzera izvads atveras mutes dobuma priekštelpā starp 1. un 2. lielo dzerokli.

Zemžokļa dziedzeris (glandula submandibularis) ir jaukts (seromukozs) pāra dziedzeris, kas atrodas kakla augšējā daļā, zemžokļa bedrē, zem mutes dobuma grīdas un mēleskaula muskuļa (m. hyoglossus). Tā izvads atveras mēles apakšdaļā.

Zemmēles dziedzeris (glandula sublingualis) ir mazākais no lielajiem siekalu dziedzeriem un tas ir gļotu dziedzeris. Tas atrodas virs virsžokļa – mēleskaula muskuļa (m. mylohyoideus), pārklāts ar mutes dobuma gļotādu. Zemmēles dziedzeru izvadi atveras zem mēles ar vairākām sīkām atverītēm.

Mēle

Mēle (lingua) ir muskuļots orgāns mutes dobumā, kas piedalās barības košļāšanas un rīšanas procesā, kā arī satur garšas un taustes receptorus un piedalās runas funkcijas īstenošanā. Mēli nosedz gļotāda, bet tai nav zemgļotādas kārtas. Mēles gļotādu izklāj daudzkārtainais plakanais epitēlijs, zem kā atrodas saistaudu plātnīte; gļotāda ir nekustīgi saaugusi ar mēles muskuļaudiem. Mēles gļotādā atrodas dziedzeri, garšas receptori, kā arī limfaudu veidojumi. Mēle ir bagātīgi apasiņota un inervēta. Mēles augšēja virsma ir izliekta, veidojot mēles muguriņu (dorsum linguae), savukārt apakšējā virsma ir daļēji saaugusi ar mutes dobuma apakšējo sienu. Mēles malas (margo linguae) ir vērstas uz sāniem, savukārt mēles galiņš (apex linguae) – uz priekšu, virzienā uz mugurpusi tas pāriet mēles ķermenī (corpus linguae) un beidzas ar sakni (radix linguae). Sagitāli pa mēles augšējo virsmu iet vidusrieva (sulcus medianus linguae), savukārt starp mēles ķermeni un sakni atrodas robežrieva (sulcus terminalis). Robežrievas virsotnē ir aklā atvere (foramen caecum). Mēles gļotāda veido dažādas kārpiņas (papillae linguales): taustes – diegveida kārpiņas (papillae filiformes), kā arī garšas – konusveida (papillae conicae), sēņveida (papillae fungiformis), lapveida (papillae foliatae) un vaļņveida kārpiņas (papillae vallatae).

Mēles pamatu veido astoņi muskuļi, kurus iedala īstajos mēles muskuļos un skeleta muskuļos. Īstie mēles muskuļi veido un maina mēles formu, tie sākas un beidzas mēlē, nestiprinoties pie kaula. Pie tiem pieder augšējais un apakšējais gareniskais muskulis (m. longitudinalis superior et m. longitudinalis inferior), mēles šķērsmuskulis (m. transverus linguae) un mēles vertikālais muskulis (m. verticalis linguae). Savukārt četri mēles skeleta muskuļi sākas no kauliem – no dažādām galvas skeleta vietām un iestiepjas mēlē. Šie muskuļi kustina mēli, mainot tās pozīciju.

Barības vads

Barības vads (oesophagus) ir fibromuskulārs cauruļveida orgāns, kas veido daļu no gremošanas trakta. Tas aizvada ēdienu un šķidrumu no rīkles līdz kuņģim. Barības vads sākas 7. kakla skriemeļa līmenī un beidzas 11. krūšu skriemeļa līmenī. Barības vada kopējais garums ir 25 – 30 cm, tas ir sagitāli saplacināts un izliekts S veidā – kakla daļā pa kreisi, krūšu dobuma augšdaļā pa labi, lejas daļā pa kreisi.

Barības vadam izšķir trīs daļas atkarībā no lokalizācijas:

  1. Kakla daļa (pars cervicalis)
  2. Krūšu daļa (pars thoracica)
  3. Vēdera dobuma daļa (pars abdominalis)

Barības vada sienu veido četri slāņi:

  1. Gļotādas slānis (tunica mucosa) – to klāj daudzkārtains, plakans epitēlijs; veido gareniskas krokas – griezumā tā dobumam ir zvaigžņveida forma.
  2. Zemgļotāda (tunica submucosa) – tajā atrodas barības vada dziedzeri.
  3. Muskuļu slānis (tunica muscularis) – sastāv no diviem slāņiem: iekšējais – cirkulārais, ārējais – gareniskais. Barības vada augšējā trešdaļā muskulatūra ir šķērssvītrota, vidējā – jaukta, apakšējā – gluda.
  4. No ārpuses barības vadu klāj adventiciālais apvalks (tunica adventitia), izņemot vēdera dobuma daļā, kur to klāj vēderplēve – serozais apvalks (tunica serosa).

Kuņģis

Kuņģis (gaster, ventriculus) ir gremošanas sistēmas orgāns, kas atrodas starp barības vadu un divpadsmitpirkstu zarnu un ir specializējies ēdiena uzkrāšanā un sagremošanā. Tas funkcionē kā rezervuārs – ēdiens tajā atrodas pat vairākas stundas. Turklāt kuņģī barība tiek fizikāli, ķīmiski pārveidota un nelielās porcijās aizvadīta uz divpadsmitpirkstu zarnu.

Kuņģis ir gastrointestinālā trakta visplatākais posms. Tas atrodas vēdera dobumā, tā malas ir liektas un veido divus lokus:

  1. Lielais loks (curvatura ventriculi major) – garāks un izliekts, vērsts pa kreisi, uz leju, uz priekšu.
  2. Mazais loks (curvatura ventriculi minor) – īsākais un ieliektais, vērsts pa labi, uz augšu un mugurpusi.

Kuņģi nosacīti var iedalīt divās daļās:

  1. Proksimālā kuņģa daļa – t.s. sekretorā zona, kur lokalizēts vairums kuņģa dziedzeru, kuri sastāv no klajšūnām, galvenajām šūnām un papildšūnām, sekrēts ir skābs;
  2. Distālā kuņģa daļa – t.s. neitralizējošā zona, kurā atrodas piloriskie dziedzeri – tajos nav klājšūnas, to sekrēts ir sārmains.

Kuņģim izšķir četras anatomiskas daļas:

  1. Ieejas daļa (pars cardiaca) – aptver atveri, kas veidojas starp barības vadu un kuņģi;
  2. Kuņģa dibens (fundus ventriculi) – augšējais kuņģa paplašinājums, atrodas augstāk par ieejas daļu, zem diafragmas kreisā kupola;
  3. Kuņģa ķermenis (corpus ventriculi) – kuņģa lielākā daļa, kas pārvada kuņģa saturu uz divpadsmitpirkstu zarnu;
  4. Kuņģa vārtnieka daļu (pars pylorica) – savieno kuņģi ar divpadsmitpirkstu zarnu.

Kuņģis atrodas paribē un kreisajā pakrūtē, tā ieeja un izeja ir fiksētas. Ieeja fiksēta 11. krūšu kriemeļa līmenī, savukārt izeja – 1. jostas skriemeļa līmenī.

Kuņģa sienas uzbūve

Kuņģa sienu veido četri slāņi (no iekšpuses uz ārpusi): gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta, serozais apvalks.

Kuņģa gļotādu klāj vienkārtains cilindriskais epitēlijs, kas lielākoties ir dziedzerepitēlijs – mukoīdais epitēlijs. Kuņģa gļotāda satur kriptas un dziedzerus, tā veido krokas. Gļotādā atrodas kardiālie gļotu sekrēcijas dziedzeri (glandulae cardiacae) un īstenie kuņģa dziedzeri (glandulae gastricae propriae), kurus veido sekojošie šūnu veidi:

  1. Galvenās šūnas – sekretē fermentus, t.sk. pepsinogēnu;
  2. Klājšūnas sekretē sālsskābi;
  3. Papildšūnas – sekretē gļotas;
  4. Dziedzera kakliņa šūnas – sekretē gļotu slāni.

Kuņģa sienas muskuļkārtu veido:

  1. Iekšājais muskuļu slānis – veidots no slīpām muskuļšķiedrām;
  2. Vidējais slānis – satur cirkulāras šķiedras;
  3. Ārējais slānis – gareniskas šķiedras.

Kuņģi no ārpuses klāj serozais apvalks. Pēc tā novietojuma attiecībā pret vēderplēvi, kuņģis ir uzskatāms par intraperitoneālu orgānu.

Kuņģa sula

Kuņģa sula satur sālsskābi un fermentus: pepsīnu, kas šķeļ olbaltumus (tiek producēts neaktīva pepsinogēna veidā), lipāzi (nozīmīga zīdaiņiem), mucīnu. Kuņga sulas reakcija ir skāba, tās pH ir 1.0 – 1.5, gremošanas laikā – 1.5 – 2.5. Sālsskābe uzbriedina olbaltumvielas, aktivizē pepsinogēnus, rada optimālu vidi pepsīnu darbībai, tai ir arī dezinficējoša nozīmē, tā regulē barības pāreju divpadsmitpirkstu zarnā, stimulē aizkuņģa dziedzera sekrēciju, kā arī ietekmē gastromukoproteīna veidošanos, kurš saistās ar B12 vitamīnu

Kuņģa sekrēcijas procesā izšķir trīs fāzes:

  1. Cefāliskā fāze – šīs fāzes laikā sālsskābes un pepsinogēna izdali ierosina dažādi sensorie stimuli (t.sk. redzes, smaržas, garšas) un to lielākoties īsteno klejotājnervs. Latentais periods 5-10 min.
  2. Gastriskā fāze – norītā barība veicina kuņģa aktivitāti, ko ierosina dažādi kairinātāji, tajā skaitā mehānisks kairinājums, ķīmisks kairinājums, humorāla regulācija (gastrīns). Latentais periods 30 – 40 min.
  3. Intestinālā fāze – norisinās divpadsmitpirkstu zarnā, tur nonākot kuņģī daļēji sagremotai barībai; šajā fāzē kuņģa sekrēciju regulē hormoni un lokālie refleksi no divpadsmitpirkstu zarnas.

Autonomā nervu sistēma un specifiski hormoni regulē kuņģa skābes sekrēciju un kuņģa motilitāti. Parasimpātiskajai nervu sistēmai ir stimulējoša iedarbība uz sekrēciju un motilitāti, savukārt simpātiskajai nervu sistēmai ir kavējoša ietekme. Kuņģa skābes sekrēciju kavē arī stress, smaga fiziskā slodze, ļoti auksts vai karsts ēdiens, kā arī tauki.

Tievā zarna

Tievā zarna (intestinum tenue) ir garākā gremošanas trakta daļa, kas stiepjas starp kuņģi un resno zarnu. Kopā tievās zarnas garums var sasniegt 6 – 7 metru garumu, savukārt tās diametrs samazinās virzienā uz resno zarnu un ir vidēji 3 – 5 cm. Tā sastāv no trim daļām: divpadsmitpirkstu zarna, tukšā zarna un līkumainā zarna.

Tievajā zarnā tiek pabeigta ēdiena sagremošana un notiek organismam nepieciešamo vielu uzsūkšanās. Šajā gremošanas trakta daļā notiek uzņemto barības vielu šķelšana, kas jau sākusies mutes dobumā un kuņģī, olbaltumu, ogļhidrātu un tauku skaldproduktu uzsūkšanās asinsritē un limfā, kā arī zarnu satura pārveidošana.

Tievās zarnas sieniņa

Tievās zarnas sienas uzbūve ir līdzīga kā citās gremošanas trakta daļās, bet ar strukturālām īpatnībām, kas saistītas ar šī orgāna funkcijām. No iekšpuses tievo zarnu izklāj gļotāda, kura veido cirkulāras krokas. Divpadsmitpirkstu zarnā un tukšās zarnas augšdaļā krokas ir augstas un tuvu cita citai, bet distāli (virzienā uz resno zarnu) tās kļūst zemākas un retākas, tievās zarnas beigās izzūdot pilnībā. Tievās zarnas gļotāda veido bārkstiņas (villi intestinales), kas palielina uzsūkšanās virsmas laukumu. Bārkstiņas klāj vienkārtains cilindrisks epitēlijs, epitēlija šūnas apikālajā galā veido mikrobārkstiņas. Divpadsmitpirkstu zarnā bārkstiņas ir lapveidīgas un īsākas (līdz 0,5 mm), savukārt tukšajā un līkajā zarnā – pirkstveidīgas un garākas par 1mm. Katras bārkstiņas centrā ir blīvs asins kapilāru tīkls, kurā uzsūcas olbaltumu un ogļhidrātu skaldprodukti. Bārkstiņās ir arī daudz limfas kapilāru – tajos savukārt nonāk tauku skaldprodukti. Bārkstiņas kontrahējas aptuveni 4 – 6 reizes minūtē, ko nodrošina gludās muskuļšūnas, kuras veicina arī uzsūkto barības vielu aizvadīšanu no bārkstiņām pa asinsvadiem un limfvadiem. Pie bārkstiņu pamatnes atveras zarnu kriptas – diedzeri, ko veido sekojošās šūnas:

  1. Epitēlija cilmes šūnas;
  2. Epiteliocīti;
  3. Kausveida šūnas;
  4. Apikāli graudainās šūnas – izdala olbaltumvielu sekrētu;
  5. Bazāli graudainās šūnas – endokrīnās šūnas, kas izdala tādas signālvielas kā serotonīns, motelīns.

Visā tievās zarnas garumā gļotādas saistaudos veidojas ap 8000 – 10,000 kriptu katrā kvadrātcentimetrā. Zem tievās zarnas gļotādas epitēlija atrodas saistaudi, kuros atrodas limfātiskie folikuli.

Dziļāk zem gļotādas un zemgļotādas atrodas tievās zarnas muskuļkārta, kas veidota no iekšējā cirkulārā un ārējā gareniskā muskulatūras slāņa. To veido gludā muskulatūra, kas viļņveidīgi saraujas, veicinot barības pārvietošanu resnās zarnas virzienā.

Tievo zarnu ārējā kārta ir serozais apvalks, ko veido vēderplēve. Tukšo un līko zarnu no visām pusēm klāj vēderplēve. Apzarnis tās saista ar vēdera dobuma mugurējo sienu.

Divpadsmitpirkstu zarna

Divpadsmitpirkstu zarna (duodenum) ir tievās zarna sākumdaļa, kura ir tieši saistīta ar kuņga vārtnieku, saņem daļēji sagremotu barību no kuņģa un uzsāk barības vielu uzsūkšanu. Divpadsmitpirkstu zarna ir apmēram 25-30 cm gara un veido C formu. Tai izšķir četras daļas: augšējo, lejupejošo, horizontālo un augšupejošo. Divpadsmitpirkstu zarnas augšējā daļa (pars superior) iet gar 1. jostas skriemeļa ķermeni pa labi un uz mugurpusi, kur veido augšējo līkumu (flexura duodenalis superior). Tālāk tā pāriet lejupejošajā daļā (pars descendens), kas iet gar skriemeļa labo pusi līdz 2. jostas skriemelim, kur veido apakšējo līkumu (flexura duodenalis inferior), turpinoties horizontālajā daļā (pars horizontalis). Horizontālā daļa šķērso 3. jostas skriemeli pa kreisi un pāriet ascendējošajā daļā (pars ascendens), kas 2. jostas skriemeļa augšējās malas līmenī, veidojot līkumu, pāriet tukšajā zarnā (jejunum). Divpadsmitpirkstu zarnas vidusdaļa novietota retroperitoneāli, to klāj adventiciālais apvalks.

Tukšā zarna

Tukšā zarna (jejunum) ir tievās zarnas otrs posms, kas stiepjas no divpadsmitpirkstu zarnas-tukšās zarnas līkuma līdz līkumainās zarnas sākumam. Šī tievās zarnas daļa atrodas vēdera dobuma kreisajā augšējā kvadrantā, tā novietota intraperitoneāli un stiprinās pie vēdera dobuma mugurējās sienas ar apzarni. Nav izteiktas pārejas, kas iezīmē tukšās un līkumainās zarnas robežu, bet ir dažas specifiskas iezīmes, kas var palīdzēt atšķirt tukšo zarnu:

  • Tukšā zarna reprezentē pirmās (proksimālās) 2/5 no tievās zarnas daļas, ko veido tukšā un līkumainā zarna;
  • Tukšās zarnas siena ir biezāka un dobums platāks, salīdzinot ar līkumaino zarnu;
  • Tukšajai zarnai ir izteiksmīgākas cirkulārās gļotādas krokas.

Līkumainā zarna

Līkumainā zarna (ileum) ir galējā un garākā tievās zarnas daļa. Tā atrodas vēdera dobuma labajā apakšējā kvadrantā, tomēr līkumainās zarnas terminālā daļa var iestiepties arī iegurņa dobumā. Līkumainā zarna sākas kā tukšās zarnas turpinājums un beidzas ileocekālajā savienojumā, kas atveras uz aklo zarnu. Savienojuma vietā ar aklo zarnu, zarnas muskuļkārta izveido kroku, kurā esošās muskuļšķiedras formē ileocekālo sfinkteri jeb slēdzēju. Šis slēdzējmuskulis kontrolē līkumainās zarnas satura iztukšošanu resnajā zarnā.

Resnā zarna

Resnā zarna (intestinum crassum) ir gremošanas trakta noslēdzošais posms, kas lokveidā aptver tievo zarnu. Tā atrodas vēdera dobumā un iegurnī, stiepjas no savienojuma ar tukšo zarnu līdz tūpļa atverei un kopumā ir aptuveni 1 līdz 1,5 metrus gara. Resno zarnu var iedalīt vairākos segmentos: aklā zarna un tās tārpveida piedēklis, lokzarna, ko veido četras daļas (augšupejošā zarna, šķērszarna, lejupejošā zarna, S veida zarna), un taisnā zarna, kas beidzas ar anālo atveri. Kopumā resnās zarnas funkcijas ietver sekojošo: elektrolītu un ūdens uzsūkšana, zarnu satura virzīšana, fēču formēšana un īslaicīgu uzkrāšana, kā arī defekācija.

Aklā zarna

Aklā zarna (caecum) ir resnās zarnas sākumdaļa, kas novietota vēdera dobuma labās puses lejasdaļā, gūžas kaula labās puses bedrē, tieši virs cirkšņa saites (ligamentum inguinale). Tā atrodas tieši zem atveres, pa kuru tievās zarna ieplūst resnajā zarnā. Aklai zarnai ir raksturīga maisveida forma un tās garums ir apmēram 8 cm, savukārt platums – 7 cm.

No aklās zarnas apakšējā gala atiet tārpveida piedēklis (apendix) – tas ir 0,5 cm diametrā un 8 – 20 cm garš veidojums, kuram ir loma gļotādas imūnreakciju īstenošanā un zarnu mikrobioma uzturēšanā. Visbiežāk tā virziens ir lejup uz mazo iegurni, un sievietēm tas var sasniegt labo olnīcu un olvadu. Retāk piedēklis novietots gar tievās zarnas beigu daļu leņķī starp tievo un aklo zarnu, aiz aklās zarnas vai aiz tievās zarnas vai augšupejošās zarnas, kā arī iespējamas citas piedēkļa anatomiskās variācijas. Aklo zarnu un tās piedēkli no visām pusēm klāj vēderplēve.

Lokzarna

Lokzarna (colon) veido lielāko resnās zarnas daļu, kas stiepjas starp aklo zarnu un taisno zarnu. Tai izšķir četras daļas:

  1. Augšupejošā lokzarna (colon ascendens) – sākas no aklās zarnas labajā pusē un virzās augšup līdz vēdera dobuma augšdaļai;
  2. Šķērszarna (colon transversum) – augšupejošās zarnas turpinājums, kas stiepjas horizontāli šķērsām pāri vēdera dobumam no labās uz kreiso pusi;
  3. Lejupejošā lokzarna (colon descendens) – atrodas vēdera dobuma kreisajā pusē, iet no šķērszarnas uz leju;
  4. S veida zarna (colon sigmoideum) – lokzarnas pēdējā daļa, kas tālāk pāriet taisnajā zarnā.

Lokzarnas augšupejošais un lejupejošais segments atrodas retroperitoneāli, savukārt šķērzarna un S veida zarna – intraperitoneāli.

Galvenās lokzarnas funkcijas ir ūdens un elektrolītu reabsorbcija. Turklāt lokzarnās dzīvojošās baktērijas (zarnu mikroflora) ražo enerģiju procesā, ko sauc par fermentāciju.

Taisnā zarna

Taisnā zarna (rectum) ir resnās zarnas beigu segments, kas sākas aiz S veida zarnas un beidzas ar anālo atveri. Taisnā zarna atrodas mazajā iegurnī un starpenē. Tai mugurpusē atrodas krustu kauls un astes kauls, savukārt priekšpusē sievietēm – dzemde un maksts, bet vīriešiem – urīnpūslis, priekšdziedzeris un sēklas pūslīši. Taisnās zarnu beigu daļā ir paplašinājums – ampula, un tad tā pāriet tūpļa kanālā. Tūpļa kanālu noslēdz divi gredzenveida slēdzējmuskuļi jeb sfinkteri: iekšējais un ārējais. Iekšējais taisnās zarnas sfinkteris ir veidots no gludās muskulatūras un tas nav gribai pakļauts, savukārt ārējais sfinkteris sastāv no šķērssvītrotās muskulatūras un ir pakļauts gribai. Funkcionāli taisnā zarna atbild par izkārnījumu īslaicīgu uzglabāšanu un defekāciju.

Aknas

Aknas ir liels iekšējais orgāns, kas atrodas vēdera dobuma labajā pusē, aizpildot labo paribi un iestiepjoties kreisajā paribē. Normā pieaugušajam aknas nenoslīd zemāk par ribu lokiem. Aknas novietotas tieši zem diafragmas kupola. To augšējā robeža sakrīt ar diafragmas projekciju, pa labi sasniedzot 4. ribstarpu. No ārpuses aknas klāj īpaša saistaudu kapsula. Aknas uzskatāmas par lielāko dziedzeri cilvēka organismā.

Aknām ir divas virsmas: diafragmatiskā virsma – ietver priekšējo, augšējo un mugurējo aknu pusi; viscerālā virsma – vērsta uz leju. Aknas sastāv no divām lielām daivām (labās un kreisās) un daudzām aknu daiviņām. Starp aknu daiviņu dziedzeršūnām atrodas īsi žults kanāliņi, kas pakāpeniski saplūst, veidojot žults kapilārus. Asinis plūst uz daiviņas centru pa asins kapilāriem, savukārt žults virzās uz žults kapilāriem no daiviņas centra uz perifēriju. Žults kapilāri saplūst lielākos vados, kas izveido divus aknu izvadus. Aknu izvadi saplūstot veido kopējo aknu vadu, kurā ieplūst žultspūšļa vads, izveidojot kopējo žultsvadu.

Pie galvenajām aknu funkcijām pieder:

  1. Žults producēšana un izvadīšana (žults piedalās tauku šķelšanā, kas notiek tievajās zarnās);
  2. Bilirubīna, holesterola, hormonu un medikamentu ekskrēcija;
  3. Tauku, olbaltumvielu un ogļhidrātu metabolisms;
  4. Enzīmu aktivācija;
  5. Glikogēna, vitamīnu un minerālvielu uzglabāšana;
  6. Plazmas olbaltumvielu (piemēram, albumīnu un asins recēšanas faktoru) sintēze.

Žultspūslis

Žultspūslis ir bumbiera formas maisveida orgāns, kas pieguļ aknu viscerālai virsmai. Tam izšķir trīs daļas – žultspūšļa dibenu, ķermeni un kakliņu. Žultspūšļa funkcijas ir: uzņemt, koncentrēt un uzglabāt žulti, kas nāk no aknām.

Aizkuņģa dziedzeris

Aizkuņģa dziedzeris (pancreas) ir gremošans sistēmas papildu orgāns un eksokrīns dziedzeris, kam ir garena forma un kas atrodas vēdera dobumā. Aizkuņģa dziedzera lielākā daļa novietojas aiz kuņģa 1. jostas skriemeļa līmenī. Dziedzeris ir novietots retroperitoneāli un tam izšķir vairākas daļas:

  1. Aizkuņģa dziedzera galva – atrodas divpadsmitpirkstu zarnas izliekumā;
  2. Aizkuņģa dziedzera kakls – atrodas uz priekšu no augšējiem apzarņa asinsvadiem, starp dziedzera galvu un ķermeni;
  3. Aizkuņģa dziedzera ķermenis – orgāna iegarenā daļa, kas stiepjas no dziedzera kakla līdz astei;
  4. Aizkuņģa dziedzera aste – novietota virs kreisās nieres un sasniedz liesu.

Aizkuņģa dziedzeris ir gan ārējās, gan iekšējās sekrēcijas dziedzeris. Tā ārējās sekrēcijas jeb eksokrīnās funkcijas ietver gremošanas enzīmu (peptidāzes, amilāzes, lipāzes, nukleāzes) sintēzi un atbrīvošanu divpadsmitpirkstu zarnā ar aizkuņģa dziedzeru vadu sistēmas starpniecību. Jāatzīmē, ka aizkuņģa dziedzeris atbrīvo enzīmus neaktīvās formās, tie tiek aktivizēti tikai divpadsmitpirkstu zarnā. Ārējās sekrēcijas funkcijas īsteno dziedzeraudi, kas izvietoti daiviņās. Sekrēciju stimulē parasimpātiskā nervu sistēma, bet kavē simpātiskā nervu sistēma.

Savukārt tā iekšējās sekrēcijas jeb endokrīno funkciju īsteno šūnas, kas izvietotas saliņās (tā saucamās Langerhansa saliņas), un tā ietver dažādu hormonu (t.sk. insulīna, glukagona) sintēzi un atbrīvošanu asinīs, tādēļ šis orgāns pieder arī pie endokrīnās sistēmas. Aizkuņģa dziedzera saliņās producētie hormoni piedalās glikozes, taukvielu un olbaltumvielu vielmaiņā.

Vēderplēve

Vēderplēve (peritoneum) ir seroza membrāna jeb serozais apvalks, kas izklāj vēdera dobumu. Vēderplēve ir plāna, bagātīgi apasiņota un inervēta. Tās kopējā platība ir apmēram 2 kvadrātmetri. Vēderplēve klāj vēdera dobuma sienu un lielāko daļu vēdera dobuma orgānu, izveidojot no ārējās vides izolētu šauru telpu – vēderplēves dobumu, kurā ir ap 25 – 30 ml seroza šķidruma.

Orgānus, kuri ir klāti ar vēderplēvi no visām pusēm, sauc par intraperitoneāliem orgāniem. Tādi ir kuņģis, tukšā un līkumotā zarna. Savukārt citus orgānus vēderplēve klāj no trim pusēm, piemēram, aknas, dzemdi. Tos sauc par mezoperitoneāliem orgāniem. Orgāni, kas atrodas aiz vēdera plēves, tiek dēvēti par retroperitoneāliem orgāniem – pie tiem pieder, piemēram divpadsmitpirkstu zarna, aizkuņģa dziedzeris, nieres.

Vēderplēve ir veidota pamatā no saistaudiem. No dobuma puses to klāj vienkārtainais plakanais epitēlijs, kas padara plēves virsmu gludu. Vēderplēve sastāv no divām lapiņām: ārējā jeb parietālā – pārklāj vēdera dobuma sienas, savukārt iekšējā jeb viscerālā lapa – pārklāj iekšējos orgānus. Starp abām vēderplēves lapām ir šaura spraugveida telpa, kurā ir nedaudz seroza šķidruma. Šis šķidrums mitrina vēderplēves virsmu un samazina berzi starp vēdera dobuma orgāniem.

Vīriešiem vēdera dobums ir pilnīgi noslēgts, savukārt sievietēm caur dzimumceļiem vēdera dobums savienojas ar ārējo vidi. Vēderplēve spēj iznīcināt tās dobumā iekļuvušos mikroorganismus. Ja mikroorganismi savairojas pārāk daudz var attīstīties vēderplēves iekaisums – peritonīts. Tas var notikt, piemēram, apendicīta un kuņģa čūlas gadījumā. Tā kā sievietēm vēderplēve sastopas ar ārējo vidi, sieviešu dzimumorgānu infekcijas gadījumā, mikroorganismi var nokļūt vēdera dobumā un radīt peritonītu.

Pie vēderplēves veidojumiem pieder saites, apzarņi, taukplēves. Saites stiepjas gan starp vēdera dobuma orgāniem, gan starp orgāniem un vēdera dobuma sienām. Savukārt apzariņi ir vēderplēves duplikatūras, kas stiprinās pie zarnām un savieno tās ar vēdera dobuma mugurējo sienu. Apzarinis ir tievajai zarnai (izņemot divpadsmitpirkstu zarnu), šķērszarnai, S veida zarnai, taisnās zarnas augšdaļai, kā arī tārpveida piedēklim. Tās zarnas daļas, kurām ir apzarnis, ir kustīgas un var mainīt pozīciju barības pārvietošanās laikā. Pie taukplēvēm pieder lielā un mazā taukplēve. Lielā taukplēve sākas no kuņģa lielā loka, tā nokarājas uz leju līdz ieejai mazajā iegurnī un sedz no priekšpuses šķērszarnu, kā arī tievās zarnas cilpas. Savukārt mazā taukplēve stiepjas starp aknu vārtiem, kuņģa mazo loku un divpadsmitpirkstu zarnu.